Mazo dzīvnieciņu plusi

Ja bērns ilgi un neatlaidīgi prasa, lai vecāki nopērk dzīvnieciņu, bet vecāki nav gatavi atteikties no «mājas bez suņa un kaķa» spalvu, putekļu, smakas dēļ, turklāt mājās visa ģimene ir tikai vakaros, iespējamais kompromiss ir iegādāties bērnam kādu no mazajiem dzīvnieciņiem, jo:

· tiem ikdienas steigā vajag mazāk uzmanības;

· tie nav jāved pastaigāties;

· lai uzturētu kādu no mazajiem dzīvnieciņiem, nav jātērē vairāk kā Ls 5 mēnesī (par šo naudu dzīvnieciņam var nodrošināt kvalitatīvu pārtiku);

· dzīvoklī nav specifiskas smakas, ja būrīti tīra vismaz reizi nedēļā;

· bērns, sākot no piecu gadu vecuma, patstāvīgi var pabarot un rūpēties par dzīvnieciņu (būra tīrīšana gan paliks vecāku ziņā);

· bērns, rūpējoties, mācot, dresējot dzīvnieciņu, iemācās būt atbildīgs un savās acīs kļūst lielāks;

· iegūstot mazu dzīvnieciņu, bērns iegūst draugu un rotaļu biedru;

· rūpes par mājas mīluli saliedē ģimeni, tās palīdz veidot bērnam un vecākiem uzticēšanās pilnas attiecības, jo tādas bērnam dāvā dzīvnieciņš;

· visi mazie dzīvnieciņi ir amizanti, bērnam, vērojot to uzvedību, aizmirstas ne viena vien liksta;

· pūkainais draugs sapratīs bērnu, pieliks purniņu un pažēlos, nomierinās un neteiks: «Nu tu laikam pats biji vainīgs...» Bērns jutīsies mīlēts un saprasts un tad, kad negaiss pāri, varēs pieiet pie vecākiem...

Atbildība

Dzīvnieciņš mājās – tas ir ne tikai prieks, bet arī atbildība. Tā ir iespēja bērnam ik dienas rūpēties par savu dzīvnieku – mazajam jāatceras, ka dzīvniekam katru dienu jāieber trauciņā barība. Bērns gan nereti aizmirsīs parūpēties par dzīvnieku, tāpēc vismaz sākumā, līdz bērns pieradīs, rūpes par dzīvnieku jāuzņemas pieaugušajiem. Jau pēc neilga laika viņš pats varēs pilnībā rūpēties par savu draugu.

Samērā īss mūžs

Diemžēl visiem mājas mīluļiem ir daudz īsāks mūžs nekā cilvēkam. Mazie dzīvnieciņi dzīvo no trim līdz desmit gadiem, un tikai daži no tiem nodzīvo ilgāk nekā desmit gadus. Kad mazais draudziņš nomirst, tā bērnam ir vēl viena pieredze. Ir sāpīgi, taču no zaudējuma nav pasargāts neviens. Vecāki var iemācīt bērnam, kā tikt galā ar bēdām.

Kad dzīvnieku tomēr nedrīkst turēt

Aptuveni divu gadu vecumā bērnam var parādīties alerģiska reakcija uz dzīvnieku spalvām.

Pazīmes:

· iekaist acis (tās asaro, niez, kļūst sarkanas),

· parādās izsitumi uz ādas, kas ļoti niez,

· iesnas (deguns tek un tek),

· klepus, apgrūtināta, sēcoša elpa, var attīstīties pat bronhiālā astma.

Ja bērns, kuram ir kāda no pazīmēm, augs kopā ar dzīvnieku, viņš pie alergēna nepieradīs un nejutīgāks nekļūs. Tad gan par dzīvnieciņa iegādi nevar būt ne runas. Alerģija zudīs vien tad, kad tiks pārtraukta saskarsme ar dzīvnieku.